fuck you, december

  Vai tiešām ?

  Nē, tas viss vēl priekšā. Daudz kas ir ielaists, daudz kas ir mainījies un ir pārāk daudz robi, lai to tik ātri mainītu. Paies laiks kamēr pieradīšu, kamēr aptveršu apkārt notiekošo. Šobrīd viss ir noslaucīts, viss salikts atpakaļ pa nullēm. Centīšos ar divreiz lielāku uzrāvienu tikt tur, kur man vajag. Esmu apmaldījusies savās vēlmēs un vajadzībās. Pēkšņi gribas krist ceļos un ļauties asarām un kliedzieniem pēc Tevis. Bet kaut kas tomēr attur. Attur tās pieļautās kļūdas un nodarītās sāpes. Un es atkal skrienu ar galvu sienā, viens un tas pats, jau vairākus mēnešus. Mana dzīve ir salīdzināma ar puzli. Tu atnāci, izjauci to, tagad aizej un pa vienam gabaliņam cenšos salikt visu atpakaļ. Un zini, kas trūkst tajā puzlē ? Tu nozagi vienu tās gabaliņu. Sevi. Tu esi trūkstošais gabaliņš šajā puzlē, kas nepieciešams, lai motoriņš kustās uz priekšu.

  Vēl joprojām arī palika nesaprasta viena lieta. Kapēc ? Es varu atbildēt kāpēc. Viss notika pretēji solītajam. Gaidīju ko graciozu, ilgu, īstu un nemirstošu. Vispār jau kuro reizi šo teikšu, bet nekad nenāk par skādi atkārtot- nekad, nekad neuzticēties un nepieķerties nevienam. Tā ir dzīves mācība kaut cik pilnvērtīgai un nesabojātai dzīvei. Protams, ir grūti pretoties šiem diviem kārdinājumiem, bet es centīšos to slieksni vairs nekad nepārkāpt. Kamēr man nebūs pārliecinātība, ka nekādā veidā netikšu kaut kam pakļauta, es vairāk uz tā paša grābekļa nekāpšu. 

  Ak jā, ir taču decembris. Ko es te pīkstu.. Jau ento gadu decembris cenšas mani noslāpēt. 

 Ienīstu cilvēkus, tā lūk ir viena neaprakstāmi zemiska un deģenerēta suga. 

I'm lost.

You swore you'd never hit 'em, never do nothing to hurt 'em

Now you're in each others face spewing venom in your words when you spit 'em

You push, pull each others hair, scratch, claw, bit 'em

Throw 'em down, pin 'em, so lost in the moments when you're in 'em

Ir pazudusi tā dzirkst, kas vienmēr bija. Tā laime, tas neviltotais prieks, smiekli, smaids, aiz sajūsmas mirdzošās acis un neatkārtojamās izjūtas. Iznīcināta, tāda lūk es jūtos. Vienkārši sajūta, ka kāds iekšēji mani rauj uz visām debess pusēm , nespējot sadalīt ne mani, ne manas domas un jūtas. Viena daļa grib to, otra kaut ko pilnīgi citu, trešā neko negrib un ceturtā tik nīkst savā vienaldzībā. Esmu pazudusi dienās, notikumos un savās jūtās. Apspiesta, ierobežota, lēnām pazaudēju sevi, ja jau tas nav noticis. Man ir bail par to, ka tas ir neatgriezeniski. Esmu pārliecināta, ka nekas ne sūda nemainīsies! Viss vienkārši turpinās dauzīt manas iekšas un domas. Pārāk lielos sūdos esmu ierakusies, lai tagad tā vienkārši nomazgātos no tiem.
Gribās ietuntulēties sedziņā un kunkstēt par to cik viss ir slikti, gribas kādam paraudāt uz pleca un noslīkt nikotīna un kafijas atkarībā. Gribu smaidīt, ne jau, lai liktos, ka man ir viss ir labi, bet gan tādēļ, lai visiem paradītu to , cik ļoti lepojos ar savu dzīvi un cilvēkiem sev blakus. Mans mazais motoriņš slāpst nost ikreiz, kad vajag melot vai izlikties. Apnicis.
Īsāk sakot, mana unikālā būtība ir atņemta, esmu piebiedrojusies tai viendabīgajai, pelēkajai masai, kas par spīti visam žlurkst savā nodabā un lēnām sapūst no nenormālās bezdarbības, spiedošajām domām un mūžīgajām problēmām.

 I love you, so much you must kill me now. 

one reason to breathe

What we see may not always be like what we thought

Love is strange and can change

How we feel about someone and what's right

We can fight and win against love

Tas nav izturami. Neiespējami cīnīties pret jūtām, tās vienkārši pārvar gan prātu, gan ķermeni. Lai gan man liekas, 

ka mīlestība nav tikai jūtas tas ir kaut kas kas spēj piepildīt tavu dzīvi [un tajā pašā laikā arī to iztukšot vienā mirklī],

liek justies kā septītajās debesīs. Tā ir tāda kā dīvaina enerģija, tu to jūti mirkļos kad esi saskumis vai priecīgs.. 

tu to jūti vienmēr. Tad kad cilvēks kuru Tu mīli ir Tev blakus- tev neko nevajag, kad nav- tu jūti vajadzību būt viņam 

blakus. Mīlestībā dod spēku dzīvot un ja tev to atņem.. tu jūties kā tukša vieta un tev pat vairs nav iemesla smaidīt. 

Lai arī cik skaista tā neliktos, tā tomēr var izpostīt itin visu. Tā var atstāt robu uz ļoti ilgu laiku. Tā var iedvest bailes.

Es pati personīgi uzskatu, ka vajadzētu nošaut to, kas cilvēkam deva tādu iespēju-mīlēt... Un pats lielākais mīnuss-

nav iespējams aizmirst. Dauzi galvu pret sienu cik gribi, nepalīdz.

Es gribu būt atkal kā mazs bērns- priecāties. Zināt tikai divas sajūtas- prieku un bēdas. Nejust nekādu pieķeršanos 

kādam, izņemot savai ģimenei. 

Es vairs nesaskatu nekam jēgu, jo tādas vispār vairs nav. Nav jēgas nekam. Ja godīgi, man pat nevajag nekādu jēgu, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, bet tas, kas notiek apkārt vienkārši iekšēji nogalina. 

12

Vārdi nekam neder.. nav pierādījums tam, ka tie ir patiesi. Nu, vienkārši nav. 

Tukšums, atkal.

Bezizeja.

Pārmetumi.

Bailes.

Nepārliecinātība.

Mīlestība

un nāve.

Viss šobrīd liekas tik neizbēgams un nepareizs.

Tā sajūta, ka vajag, mani vajā un vajā

Neatlaidība

Priekš kam man naudu, ja man ir viņš ?

Priekš kam man ēdienu, ja man ir viņš ?

Priekš kam man gaisu, ja man ir viņš ?

Priekš kam man visu, ja man ir viņš ?

Viņš

Viss

Neizbēgama sajūta, ka mīlu

Sajūta

Sajūta tāda, ka tiktu salīdzināta ar kādu. Tā it kā būtu zem lupa un tiktu vērota, vērota katra mana kustība un pateiktais vārds.
No manis prasa kaut ko, ko nespēju dot. It kā jau nekas tāds briesmīgs, bet tā sajūta, ka apzinos to, ka esmu sliktāka- vienkārši nogalina. Kas pēdējā laikā vispār notiek ar pasauli ? Apspiestība, depresija, neapmierinātība, egoisms.. tas ir visur un mīt ikvienā.

Es jūtu, vienkārši jūtu, ka tas teikums no viņa mutes, bija tikai meli. Vienkārši, lai aizsmērētu man acis un liktu sajusties droši un mīlēti, uz laiku.. Šī tik ļoti drošā sajūta sāk izgaist, stabilā zeme zem kājām pazūd. Un kas atliek ? Slīkt domās un bailēs par to, kas varētu notikt tālāk.. Ir tikai divas lietas, kuras varu teikt pavisam droši:
- manas kaprīzes mani drīz nogalinās
- es mīlu








Un atgriežamies pie šīs sen nejustās tukšuma sajūtas..

tikai nedaudz.

Izmantota, varbūt.
Aizvainota, varbūt.
Apjukusi, laikam jā.
Izprovocēta, jā.
Sāpināta, god damn, YES!

Haoss pasaulē un manā galvā pastāvīgi pieaug, radot lielu apjukumu un negatīvo domu veicināšanu. Vienmēr kad viss beidzas slikti, es palieku viena. Tad vainoju visu pasauli, ka tajā mitinās tikai savtīgi kretīni n stuff, bet īstais iemesls esmu es, ievēroju ka tajā brīdī kad ir slikti, tad cenšos no apkārtējiem ieturēt distanci, atgrūzt draugu palīdzīgo roku. Kapēc ? Distanci nosakām mēs paši, lai pasaudzētu savu labsajūtu, jo bieži tā tiek sagrauta, kad kāds tiek pielaists par tuvu (tādi, kas saka ka nonesīs Tev zvaigznes no debesīm un nekad nelaidīs vaļā and some other shits). Dažkārt šī 'robeža' sabrūk nemanot, ar skaistiem vārdiem un salkaniem meliem- īsta maitu rīcība. Es personīgi nekad nesapratīšos šos cilvēkus, kas bez maz vai dzīvo lai radītu sāpes.
Tas ko gribēju pateikt, īsti tā arī palika nepateikts.

####

Pieķeršanās.
Viena diez gan ķēpīga padarīšana, ne ? Jebkurš cilvēks, manuprāt, kas ir bijis kādam ļoti pieķēries un pēc tam ir ticis sāpināts saka: "es nekad vairs nevienam nepieķeršos", utt. amnn.. KĀ TAD. Tā jau arī nav labi, vajag taču savu sirsniņu kādreiz palutināt, vismaz uz brīdi, kad jau atkal viss aiziet greizi, tas ir tikai laika jautājums.
Jūs droši vien domājat ka es esmu kaut kāds mazs meitēns, kas visu laiku tiek sāpināts, kura visos baigi samīlās and some other shits. Godīgi sakot- tā nav. Mēdzu pieķerties, mēdzu tikt sāpināta (nu, gandrīz visos gadījumos), bet tas neliedz turpināt dzīvi ar smaidu uz lūpām. Brīžiem tiešām liekas, ka viss brūk un jūk, bet tos brīžus cenšos pārvarēt un man tas tik tiešām izdodas. Varbūt paies dažas dienas, nedēļas, varbūt pat vairāki mēneši, bet jebkuru sāpīti ir iespējams pārdzīvot, ja Tev ir gribasspēks un spēja nostabilizēt puslīdz savas domas. Daudzi saka, ka bez draugiem viņi nespētu neko pārdzīvot, bet es gan lepni varu teikt, ka viss kas vien ir slikts manā dzīvē noticis, ir pārvarēts paša spēkiem. Varbūt kādu dienu tā pati lepnība arī mani nobeigs, jo es tik tiešām nespēju nevienam kārtīgi uzticēties un izklāstīt visu, lai man nevajadzētu smago nastu nest vienai un arī pārāk ļoti kritizēju visus par to, ka viņi nav pietiekami labi, lai glabātu manus noslēpumus.
Varu saderēt ka es nomiršu no vientulības, stilīgi, ne ? Labi, nav ko domāt par tādām lietām, ja man ir tikai 15 gadi, tikai. Dažiem cilvēkiem jau tas liekas tik daudz, ka var atļauties darīt visu, bet pat es savā jauniešu marazma posmā saprotu, ka es neesmu visgudrākā un ka es nevaru atļauties darīt visu un drāzties ar visiem, kā to dara daudz manas vienaudzes. Tik nožēlojami ir noskatīties uz viņām un kā pišoties ar visiem čaļiem viņas papiš savu nākotni. Atgādinu ka sekss dzīvē (vismaz jauniešu) nav primāra lieta. 

CILVĒKI IET SVIESTĀ

shiiit part 2

 Nav ne cerības, ne tās nolāpītās gaismas tuneļa galā. End.
Esmu atkal sagrauta. Nebiju cerējusi ka tas notiks tik strauji.

Bail pazaudēt kaut ko, kas nav mans.

 Should I smile because he's my friend, or cry because that's all he is?

 Skanēs stulbi, bet man gribās kādam nozagt laimi. Manuprāt, pārējiem tās ir pārāk daudz. Visiem ir pietiekami daudz atsaucīgi draugi, mīlestība,  everything, everything, EVERYTHING! Lielākai daļai tagad ir tas nolāpītais 'in love' periods. Jūtos apdalīta. But.. maby es pati sevi apdalu.? Nooo, tas ir neiespējami, es cenšos kā varu, lai būtu laimīga. Nevar taču tajā pašā laikā būt, ka es sevi grauju.? 

Fine, nebūs nekādas zagšanas. Tas būtu vecās Lindas stilā. Tagad es cenšos būt mīļa. Pat mīļa pret cilvēkiem kuri pret mani izturās nejauki, jo pārsvarā tie ir cilvēki kas man ir nozīmīgi. Varbūt viņi to pat nenojauš. Viss ir tik sasodīti mainījies, visi ir novērsušies. I feel soo fuckin' lonely. Tā kā man ir apnicis būt tai vārgulei, kuru vienmēr visi var viegli ievainot, es centīšos turēties pretī vēlmei padoties. Manī būs kaut kripatiņa cīņasspars, kaut vai spēja padoties, bet ne tikt sakautai. Varu dzīvot arī patstāvīgi, bitchezzz. 

deja vu

Pa dienu bija tik sasodīti smuks laiks. Saule un gaiši zilas debesis ar spalvu mākoņiem. Uz vakara pusi pat varēja redzēt saulrietu. Gosh, cik sen es nebiju to redzējusi! Debesisietonējās lillā, zaļos, rozā, sarkanos un zilos toņos. Pat varēja redzēt dažas zvaigznes. Es uz mirkli jutos laimīga. Bez iemesla. Tā vienkārši laimīga. Eju uz pieturu un smaidot blenžu debesīs, tās aizrauj. Tik tālu, bet tajā pašā brīdī tik tuvu. Šodien sajutos kā pagāšgad, jauki. Man neapmierina, tas, ka agrāk bija labāk nekā tagad. Saulriets lika aizdomāties.
Nezinu kādā sakarā man tas atgādināja 9.oktobri , pie jūras. Viss kas bija vajdzīgs bija blakus, tikai es to neaptvēru un palaidu garām savu lielo iespēju būt laimīgai. Es jau tad biju laimīga, bet neievēroju, prātā bija tik daudz domas, ka pat nepaspēju novērtēt. Viss ko man vajadzēja bija jau mans, bet es tik meklēju vēl un vēl. Sasodīts, Linda, Tu esi tik.. nezinu, vai pat ir tāds vārds, kā varētu nosaukt Tevi un Tavus tizlos gājienus. Ja būtu vēl viena iespēja es to izmantotu no visām pusēm.. bet man netic. Protams, es jau nu esmu tā kas vienmēr melo un paliek bešā.

sick

  Rupji sakot man iedirsa dvēselītē, kāds cilvēks, kuru es pirms tam uzskatīju par labu draugu. Viss ko es teicu, viss ko uzticēju tiek tagad izmantots pret mani. Varbūt es visu saskatu daudz trakāk nekā ir, bet tomēr fakts paliek fakts un sūdus no dvēseles nevar tik viegli dabūt ārā. Visa šī nedēļa ir tik saspringta, viss notiek kā tādā gossip girl'ā, sick.

Tagad visu piekāšām un ejam ballēties. Born to be wild, thats my style. Smaidīšu, smiešos, jokošu, skaļi dziedāšu līdzi savām mīļākajām dziesmām, apskaušu tos kuri to ir pelnījuši, pasūtīšu tos, kas mani sāpina, dejošu, kaut vai nemāku, bet būšu sasodīti laimīga, vismaz izlikšos. Tas taču nav grūti uz pāris stundiņām notēlot ka tava dzīve ir ideāla?

if..

Dzīve ir pārāk īsa, lai pamostos ar nožēlo. Mīli cilvēkus, kas Tevi padara priecīgu & aizmirsti tos,  kas dara pretējo. Tici tam, ka visam kas notiek ir savi iemesli. Ja Tev ir iespēja- ņem to. Ja tā maina tavu dzīvi- ļaujies. Neviens neteica ka dzīve var būt viegla, tikai apsolīja to, ka tas būs tā vērts.

ES VARU BŪT LABĀKA

  Here we go again.
Nedomāju, ka tas atkal sāksies, bet acīmredzot tas ir neizbēgami.


  Šodien bija tāda ļoti meitenīga diena, vismaz dienas pirmā puse. Tāds čiliņš no rīta.. ah. Nesteidzoties pieceļos, ieslēdzu datoru, uzlieku mūziku un lēnām sāku čammmmmāties. Atbraucu uz skolu .. un sapratu, ka nebija jēga vispār līst ārā no gultas. Ap 11 aizejam pie Džūlijas. Trīs līmēja sev nagus, viena vafeļoja matus, a es tik skraidu apkārt ar fotoparātu dziedādama.
Pēc tam kaut kādā nezinu kādā, bet sakarā aizbraucu uz 49. vidusskolu.. so fuckin' boooring- garīgais uzreiz nolaidās.

  Nu da, nu da. Gribu ēst. Gribu viņu. Gribu alu.
Cik tomēr man liekas stulbi- rūpējās par savām jūtām, bet par manām- pilnīgi piekāst. Vismaz kaut kādu uzmanību prasīt ir par daudz?! Ja viņš zinātu kas notiek manā galvā, manuprāt, uzreiz atskrietu atpakaļ. Cik reizes esmu pārāk daudz sacerējusies un beigās neesmu dabūjusi neko vairāk pa "spērienu pa aknām". Kas pie velna izraisa cerību? Vai es pati? Nu, nevar būt ka es pati radu kaut ko tādu, kas mani sāpina. Cerēt, protams,ir labāk nekā krist izmisumā, bet nu.. Es pati sev kaitēju. Nu, protams, es kā vienmēr vainīga.
Tik daudz domas galvā, ka man vienkārši vajag izvēdināt savu prātiņu. Es eju ārā divatā ar cigaretēm. Mans domu biedrs. Manā galvā beidzot ir jāievieš kārtība. Es nesaku ka to darīšu tagad, bet vismaz vajag kaut kā iesākt.

all of me.

  Blah blah blah.
  Viss ir iestrēdzis pie skaitļa 23.. varbūt tālāk nemaz nevajag skaitīt? Atstāt pagātnē to kam tur ir jāpaliek jeb to kurš tur grib palikt un jāatver durvis uz jaunām iespējām. Nu jā, muļķīgi cerēt ka kāds atgriezīsies no pagātnes.. neviens no turienes nav atgriezies. Un ja tomēr atgrieztos, būtu diez gan muļķīgi ļaut viņam ienākt manā dzīvē atkal. Apzinoties, ka atkal pēc tam sāpēs. Da nevajag man to. Labāk dzīvoju viena,vismaz pagaidām. No love, no pain.

  Būtu stulbi teikt, ka man tagad pietiek ar visu kas man ir, jo tā reāli padomājot man nemaz nav tik daudz, cik vajadzētu. Es dzīvoju ar apziņu, ka tomēr kaut kas pietrūkst. Tas kaut kas nav ne pietiekami daudz končiņas, nauda, bet gan kaut kas vērtīgāks.. mīlestība. Stulbi censties ieskaidrot sev, ka man to nevajag. Es lieliski apzinos, ka man to vajag. Kuru gan es cenšos apmelot? Sevi? Jā, es varbūt tagad sapratu kur ir tā distance, ka tuvāk nevajag laist. Apzinos, cik daudz var uzticēties kādam, bet tik un tā.. kaut kas grauž. Neļauj tā dzīvot. Nezinu ko darīt, klausīties savā sirdī vai prātā.

All this life is all for love

i'm hungry for you my love

  Ak es naivā! Atkal pārāk ļoti sacerējos uz to, ka viss būs kārtība un atkal aplauzos. Vienu brīdi es pat jutos normāli, kā cilvēks. Elpoju ar prieku, ne jau tikai izdzīvošanas pēc. Un tad atkal.. viens vārds, viena kustība noveda mani atpakaļ pie nožēlojamās sajūtas. Gribu būt laimīga. Tas taču nav tik daudz prasīts?

I survive on the memory of you.

 GRIBU PROM.

No visām pusēm vienkārši bāž sejā to, ka es pati esmu vainīga pie visa. Bļeģ, es to zinu, bet cilvēkiem laikam sagādā prieku sāpināt mani. Es jau nedaudz esmu pieradusi, bet tik un tā tas kaut kādā veidā grauž.

away from myself

  Vakar saņēmu ideālus vārdus no kāda mīļa cilvēka: ".. un, kad tu sāc domāt par to, kas varētu būt-zini, ka jau kļūst labāk. bet, kad tu dzīvo pagātnē-tad nav labi. tu vēl esi iesprūdis." I'm stuck, stuck, stuck, stuck! No domām diži labāk nepaliks, vajag dzīvot! vajag iemācīties atkal dzīvot un elpot, un domāt domas kas Tevi negrauž. Es esmu galīgs lūzers šajā ziņā, to tik vien māku kā bojāt.. sevi un citus. Kaut es spētu savas domas sakārtot.. tas taču ir neiespējami, liekas ka tur ir izgāztuve.

Es gribu kaut kur aizbraukt.. tālu prom, viena un sakārtot sevi. Tā arī darīšu, tikai ne šodien.. šodien es vēl gribu kārtīgi izgulēties. Man ir jāizmanto brīvlaiks kā laiks lai sakoptos un sakārtotu savas domas, kas tā vien liekas ir izmētātas pa pasauli. Visu ko es daru, tas man kaut ko atgādina un atgādina tikai vienu. Varbūt tas man īstenībā neko neatgādina, vienkārši pārāk daudz domāju par to. Esmu secinājusi vienu- nedrīkst domāt, aizdomāties. Ja vien es to varētu..

20. diena bez

  2011. gada 1. Janvāris

.. ir ar asarām pildīts. Manuprāt, es pirmo reizi tik ļoti sevi ienīstu. Pati sevi noniecinu un iekšēji graužu. Jūk un brūk, nekas jauns. Tomēr nedaudz pārpriecājos par agru un izdarīju kļūdu. Es biju iedomājusies ka būs labāk.. mh, bija ar- uz pāris stundām. Mani vienkārši nedrīkst laist cilvēku tuvumā, es ne tikai kaut ko izdaru nepareizi, bet arī sabojāju visu. Tukša čaumaliņa, jā, tāda lūk es jūtos- tukša un trausla.
Es domāju ka decembris pievienosies manam mīļāko mēnešu sarakstam.. nu kas tas par sarakstu, ja tajā vēl nav neviens mēnesis.. Tad es sapratu, ka decembris ir briesmīgākais mēnesis visā 2010. gadā. Katra diena bija tik.. tik.. pelēka, nomākta. Spiedīgs mēnesis, spiež uz morālo. Bet janvārim vēl visas izredzes būt labākam, nu ja viss tuvākajā laikā kļūs labāk.

ps. es laikam esmu vienīgā kas šajā dienā nesaskata neko labu..

aizmirsu

  ir labi.. nē, ir ĻOTI LABI.
chill. vīraks, mūzika un laba, virtuālā kompānija. es beidzot jūtos labi, pirmo reizi pēdējo divu nedēļu laikā. spēju smaidīt un priecāties, lūk tā man patīk. apnika jau tā pelēcība. (: man vairs nevajag pagātni, mani ļoti apmierina arī mana tagadne. necentīšos dabūt to kas attālinās, lai iet pupiņās. man toties ir kas labāks.

xmas?

  Nu pašlaik man liekas ka šī ir parasta diena. Vienīgais kas liek saprast, ka šodien ir Ziemassvētki ir dāvanu saiņošana un mājas dekorēšana. Hm, cerams, ka nekas nenoies greizi.
Ir pagājusi knapi viena diena un man JAU pietrūkst mani draugi. Bez viņiem es jūtos tik.. āh.. nu kā lai pasaka? - tukša? Jā, laikam ka tukša, jo tieši viņi padara manu dienu krāsaināku un daudz jautrāku nekā tā ir pati par sevi. Nemāku pati sev uzlabot garīgo, zinu.  Nevaru sagaidīt Jauno gadu, es lieku lielas cerības, ka tas vakars būs 98% izdevies. Un ja vēl piepildītos mana vēlēšanās, tad vispār būtu super.

Jau pamazām sāku atgūt savu laimi.. tikai savādāku nekā tā bija pirms tam, nedaudz trulāku un nolietotāku. Nekad vairs nebūs kā agrāk. Jāpierod pie jaunas dzīves, dzīves kurā kaut kas tomēr pietrūkst..

shiiit

 Sūds tā cerība. Tā tik vien liekas, ka cerība noved vienmēr pie sāpēm. Tiku pāri, jā. Nu, atkarībā kas skaitās tikšana pāri, bet tad atkal uzradās cerība. Un pašlaik es kā mazs bērns ceru, ka dabūšu ko vēlos, kas zin tikai vienu vārdu- gribu. Uzvedīšos arī kā bērns, bet būšu laimīga. Man vajag dabūt atpakaļ manu laimi! Zajebal jau dzīvot tādā pretīgā rutīnā un samierināties ar viduvēju dzīvi. Panākšu ko gribu un būšu laimīga. Pagrūdīšu malā visus traucēkļus, piekāsīšu visu un būšu priecīga, jo kā nekā netaisot tagad sēdēt un gruzīties dēļ Tevis. Mana dzīve- tu tur esi vajadzīgs, bet ja uzskati ka es neesmu vajadzīga tavā dzīvē- izlikšos ka man ir pajāt. Pietiks sēdet atmiņās, kas čakarē manu tagadni, tādējādi nevarot veidot normālu nākotni.
 Bet tik un tā Ziemassvētkos es gribu tevi. [blush]
Ja viss šitā turpināsies es nojūgšos.
Nāc atpakaļ.. lūdzu.