Here we go again.
Nedomāju, ka tas atkal sāksies, bet acīmredzot tas ir neizbēgami.
Šodien bija tāda ļoti meitenīga diena, vismaz dienas pirmā puse. Tāds čiliņš no rīta.. ah. Nesteidzoties pieceļos, ieslēdzu datoru, uzlieku mūziku un lēnām sāku čammmmmāties. Atbraucu uz skolu .. un sapratu, ka nebija jēga vispār līst ārā no gultas. Ap 11 aizejam pie Džūlijas. Trīs līmēja sev nagus, viena vafeļoja matus, a es tik skraidu apkārt ar fotoparātu dziedādama.
Pēc tam kaut kādā nezinu kādā, bet sakarā aizbraucu uz 49. vidusskolu.. so fuckin' boooring- garīgais uzreiz nolaidās.
Nu da, nu da. Gribu ēst. Gribu viņu. Gribu alu.
Cik tomēr man liekas stulbi- rūpējās par savām jūtām, bet par manām- pilnīgi piekāst. Vismaz kaut kādu uzmanību prasīt ir par daudz?! Ja viņš zinātu kas notiek manā galvā, manuprāt, uzreiz atskrietu atpakaļ. Cik reizes esmu pārāk daudz sacerējusies un beigās neesmu dabūjusi neko vairāk pa "spērienu pa aknām". Kas pie velna izraisa cerību? Vai es pati? Nu, nevar būt ka es pati radu kaut ko tādu, kas mani sāpina. Cerēt, protams,ir labāk nekā krist izmisumā, bet nu.. Es pati sev kaitēju. Nu, protams, es kā vienmēr vainīga.
Tik daudz domas galvā, ka man vienkārši vajag izvēdināt savu prātiņu. Es eju ārā divatā ar cigaretēm. Mans domu biedrs. Manā galvā beidzot ir jāievieš kārtība. Es nesaku ka to darīšu tagad, bet vismaz vajag kaut kā iesākt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru