Viss ir iestrēdzis pie skaitļa 23.. varbūt tālāk nemaz nevajag skaitīt? Atstāt pagātnē to kam tur ir jāpaliek jeb to kurš tur grib palikt un jāatver durvis uz jaunām iespējām. Nu jā, muļķīgi cerēt ka kāds atgriezīsies no pagātnes.. neviens no turienes nav atgriezies. Un ja tomēr atgrieztos, būtu diez gan muļķīgi ļaut viņam ienākt manā dzīvē atkal. Apzinoties, ka atkal pēc tam sāpēs. Da nevajag man to. Labāk dzīvoju viena,vismaz pagaidām. No love, no pain.
Būtu stulbi teikt, ka man tagad pietiek ar visu kas man ir, jo tā reāli padomājot man nemaz nav tik daudz, cik vajadzētu. Es dzīvoju ar apziņu, ka tomēr kaut kas pietrūkst. Tas kaut kas nav ne pietiekami daudz končiņas, nauda, bet gan kaut kas vērtīgāks.. mīlestība. Stulbi censties ieskaidrot sev, ka man to nevajag. Es lieliski apzinos, ka man to vajag. Kuru gan es cenšos apmelot? Sevi? Jā, es varbūt tagad sapratu kur ir tā distance, ka tuvāk nevajag laist. Apzinos, cik daudz var uzticēties kādam, bet tik un tā.. kaut kas grauž. Neļauj tā dzīvot. Nezinu ko darīt, klausīties savā sirdī vai prātā.
All this life is all for love
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru