Ak es naivā! Atkal pārāk ļoti sacerējos uz to, ka viss būs kārtība
un atkal aplauzos. Vienu brīdi es pat jutos normāli, kā cilvēks. Elpoju ar prieku, ne jau tikai izdzīvošanas pēc. Un tad atkal.. viens vārds, viena kustība noveda mani atpakaļ pie nožēlojamās sajūtas. Gribu būt laimīga. Tas taču nav tik daudz prasīts?
I survive on the memory of you.
GRIBU PROM.
No visām pusēm vienkārši bāž sejā to, ka es pati esmu vainīga pie visa. Bļeģ, es to zinu, bet cilvēkiem laikam sagādā prieku sāpināt mani. Es jau nedaudz esmu pieradusi, bet tik un tā tas kaut kādā veidā grauž.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru