deja vu

Pa dienu bija tik sasodīti smuks laiks. Saule un gaiši zilas debesis ar spalvu mākoņiem. Uz vakara pusi pat varēja redzēt saulrietu. Gosh, cik sen es nebiju to redzējusi! Debesisietonējās lillā, zaļos, rozā, sarkanos un zilos toņos. Pat varēja redzēt dažas zvaigznes. Es uz mirkli jutos laimīga. Bez iemesla. Tā vienkārši laimīga. Eju uz pieturu un smaidot blenžu debesīs, tās aizrauj. Tik tālu, bet tajā pašā brīdī tik tuvu. Šodien sajutos kā pagāšgad, jauki. Man neapmierina, tas, ka agrāk bija labāk nekā tagad. Saulriets lika aizdomāties.
Nezinu kādā sakarā man tas atgādināja 9.oktobri , pie jūras. Viss kas bija vajdzīgs bija blakus, tikai es to neaptvēru un palaidu garām savu lielo iespēju būt laimīgai. Es jau tad biju laimīga, bet neievēroju, prātā bija tik daudz domas, ka pat nepaspēju novērtēt. Viss ko man vajadzēja bija jau mans, bet es tik meklēju vēl un vēl. Sasodīts, Linda, Tu esi tik.. nezinu, vai pat ir tāds vārds, kā varētu nosaukt Tevi un Tavus tizlos gājienus. Ja būtu vēl viena iespēja es to izmantotu no visām pusēm.. bet man netic. Protams, es jau nu esmu tā kas vienmēr melo un paliek bešā.

sick

  Rupji sakot man iedirsa dvēselītē, kāds cilvēks, kuru es pirms tam uzskatīju par labu draugu. Viss ko es teicu, viss ko uzticēju tiek tagad izmantots pret mani. Varbūt es visu saskatu daudz trakāk nekā ir, bet tomēr fakts paliek fakts un sūdus no dvēseles nevar tik viegli dabūt ārā. Visa šī nedēļa ir tik saspringta, viss notiek kā tādā gossip girl'ā, sick.

Tagad visu piekāšām un ejam ballēties. Born to be wild, thats my style. Smaidīšu, smiešos, jokošu, skaļi dziedāšu līdzi savām mīļākajām dziesmām, apskaušu tos kuri to ir pelnījuši, pasūtīšu tos, kas mani sāpina, dejošu, kaut vai nemāku, bet būšu sasodīti laimīga, vismaz izlikšos. Tas taču nav grūti uz pāris stundiņām notēlot ka tava dzīve ir ideāla?

if..

Dzīve ir pārāk īsa, lai pamostos ar nožēlo. Mīli cilvēkus, kas Tevi padara priecīgu & aizmirsti tos,  kas dara pretējo. Tici tam, ka visam kas notiek ir savi iemesli. Ja Tev ir iespēja- ņem to. Ja tā maina tavu dzīvi- ļaujies. Neviens neteica ka dzīve var būt viegla, tikai apsolīja to, ka tas būs tā vērts.

ES VARU BŪT LABĀKA

  Here we go again.
Nedomāju, ka tas atkal sāksies, bet acīmredzot tas ir neizbēgami.


  Šodien bija tāda ļoti meitenīga diena, vismaz dienas pirmā puse. Tāds čiliņš no rīta.. ah. Nesteidzoties pieceļos, ieslēdzu datoru, uzlieku mūziku un lēnām sāku čammmmmāties. Atbraucu uz skolu .. un sapratu, ka nebija jēga vispār līst ārā no gultas. Ap 11 aizejam pie Džūlijas. Trīs līmēja sev nagus, viena vafeļoja matus, a es tik skraidu apkārt ar fotoparātu dziedādama.
Pēc tam kaut kādā nezinu kādā, bet sakarā aizbraucu uz 49. vidusskolu.. so fuckin' boooring- garīgais uzreiz nolaidās.

  Nu da, nu da. Gribu ēst. Gribu viņu. Gribu alu.
Cik tomēr man liekas stulbi- rūpējās par savām jūtām, bet par manām- pilnīgi piekāst. Vismaz kaut kādu uzmanību prasīt ir par daudz?! Ja viņš zinātu kas notiek manā galvā, manuprāt, uzreiz atskrietu atpakaļ. Cik reizes esmu pārāk daudz sacerējusies un beigās neesmu dabūjusi neko vairāk pa "spērienu pa aknām". Kas pie velna izraisa cerību? Vai es pati? Nu, nevar būt ka es pati radu kaut ko tādu, kas mani sāpina. Cerēt, protams,ir labāk nekā krist izmisumā, bet nu.. Es pati sev kaitēju. Nu, protams, es kā vienmēr vainīga.
Tik daudz domas galvā, ka man vienkārši vajag izvēdināt savu prātiņu. Es eju ārā divatā ar cigaretēm. Mans domu biedrs. Manā galvā beidzot ir jāievieš kārtība. Es nesaku ka to darīšu tagad, bet vismaz vajag kaut kā iesākt.

all of me.

  Blah blah blah.
  Viss ir iestrēdzis pie skaitļa 23.. varbūt tālāk nemaz nevajag skaitīt? Atstāt pagātnē to kam tur ir jāpaliek jeb to kurš tur grib palikt un jāatver durvis uz jaunām iespējām. Nu jā, muļķīgi cerēt ka kāds atgriezīsies no pagātnes.. neviens no turienes nav atgriezies. Un ja tomēr atgrieztos, būtu diez gan muļķīgi ļaut viņam ienākt manā dzīvē atkal. Apzinoties, ka atkal pēc tam sāpēs. Da nevajag man to. Labāk dzīvoju viena,vismaz pagaidām. No love, no pain.

  Būtu stulbi teikt, ka man tagad pietiek ar visu kas man ir, jo tā reāli padomājot man nemaz nav tik daudz, cik vajadzētu. Es dzīvoju ar apziņu, ka tomēr kaut kas pietrūkst. Tas kaut kas nav ne pietiekami daudz končiņas, nauda, bet gan kaut kas vērtīgāks.. mīlestība. Stulbi censties ieskaidrot sev, ka man to nevajag. Es lieliski apzinos, ka man to vajag. Kuru gan es cenšos apmelot? Sevi? Jā, es varbūt tagad sapratu kur ir tā distance, ka tuvāk nevajag laist. Apzinos, cik daudz var uzticēties kādam, bet tik un tā.. kaut kas grauž. Neļauj tā dzīvot. Nezinu ko darīt, klausīties savā sirdī vai prātā.

All this life is all for love

i'm hungry for you my love

  Ak es naivā! Atkal pārāk ļoti sacerējos uz to, ka viss būs kārtība un atkal aplauzos. Vienu brīdi es pat jutos normāli, kā cilvēks. Elpoju ar prieku, ne jau tikai izdzīvošanas pēc. Un tad atkal.. viens vārds, viena kustība noveda mani atpakaļ pie nožēlojamās sajūtas. Gribu būt laimīga. Tas taču nav tik daudz prasīts?

I survive on the memory of you.

 GRIBU PROM.

No visām pusēm vienkārši bāž sejā to, ka es pati esmu vainīga pie visa. Bļeģ, es to zinu, bet cilvēkiem laikam sagādā prieku sāpināt mani. Es jau nedaudz esmu pieradusi, bet tik un tā tas kaut kādā veidā grauž.

away from myself

  Vakar saņēmu ideālus vārdus no kāda mīļa cilvēka: ".. un, kad tu sāc domāt par to, kas varētu būt-zini, ka jau kļūst labāk. bet, kad tu dzīvo pagātnē-tad nav labi. tu vēl esi iesprūdis." I'm stuck, stuck, stuck, stuck! No domām diži labāk nepaliks, vajag dzīvot! vajag iemācīties atkal dzīvot un elpot, un domāt domas kas Tevi negrauž. Es esmu galīgs lūzers šajā ziņā, to tik vien māku kā bojāt.. sevi un citus. Kaut es spētu savas domas sakārtot.. tas taču ir neiespējami, liekas ka tur ir izgāztuve.

Es gribu kaut kur aizbraukt.. tālu prom, viena un sakārtot sevi. Tā arī darīšu, tikai ne šodien.. šodien es vēl gribu kārtīgi izgulēties. Man ir jāizmanto brīvlaiks kā laiks lai sakoptos un sakārtotu savas domas, kas tā vien liekas ir izmētātas pa pasauli. Visu ko es daru, tas man kaut ko atgādina un atgādina tikai vienu. Varbūt tas man īstenībā neko neatgādina, vienkārši pārāk daudz domāju par to. Esmu secinājusi vienu- nedrīkst domāt, aizdomāties. Ja vien es to varētu..

20. diena bez

  2011. gada 1. Janvāris

.. ir ar asarām pildīts. Manuprāt, es pirmo reizi tik ļoti sevi ienīstu. Pati sevi noniecinu un iekšēji graužu. Jūk un brūk, nekas jauns. Tomēr nedaudz pārpriecājos par agru un izdarīju kļūdu. Es biju iedomājusies ka būs labāk.. mh, bija ar- uz pāris stundām. Mani vienkārši nedrīkst laist cilvēku tuvumā, es ne tikai kaut ko izdaru nepareizi, bet arī sabojāju visu. Tukša čaumaliņa, jā, tāda lūk es jūtos- tukša un trausla.
Es domāju ka decembris pievienosies manam mīļāko mēnešu sarakstam.. nu kas tas par sarakstu, ja tajā vēl nav neviens mēnesis.. Tad es sapratu, ka decembris ir briesmīgākais mēnesis visā 2010. gadā. Katra diena bija tik.. tik.. pelēka, nomākta. Spiedīgs mēnesis, spiež uz morālo. Bet janvārim vēl visas izredzes būt labākam, nu ja viss tuvākajā laikā kļūs labāk.

ps. es laikam esmu vienīgā kas šajā dienā nesaskata neko labu..