No manis prasa kaut ko, ko nespēju dot. It kā jau nekas tāds briesmīgs, bet tā sajūta, ka apzinos to, ka esmu sliktāka- vienkārši nogalina. Kas pēdējā laikā vispār notiek ar pasauli ? Apspiestība, depresija, neapmierinātība, egoisms.. tas ir visur un mīt ikvienā.
Es jūtu, vienkārši jūtu, ka tas teikums no viņa mutes, bija tikai meli. Vienkārši, lai aizsmērētu man acis un liktu sajusties droši un mīlēti, uz laiku.. Šī tik ļoti drošā sajūta sāk izgaist, stabilā zeme zem kājām pazūd. Un kas atliek ? Slīkt domās un bailēs par to, kas varētu notikt tālāk.. Ir tikai divas lietas, kuras varu teikt pavisam droši:
- manas kaprīzes mani drīz nogalinās
- es mīlu
Un atgriežamies pie šīs sen nejustās tukšuma sajūtas..
