Vai tiešām ?
Nē, tas viss vēl priekšā. Daudz kas ir ielaists, daudz kas ir mainījies un ir pārāk daudz robi, lai to tik ātri mainītu. Paies laiks kamēr pieradīšu, kamēr aptveršu apkārt notiekošo. Šobrīd viss ir noslaucīts, viss salikts atpakaļ pa nullēm. Centīšos ar divreiz lielāku uzrāvienu tikt tur, kur man vajag. Esmu apmaldījusies savās vēlmēs un vajadzībās. Pēkšņi gribas krist ceļos un ļauties asarām un kliedzieniem pēc Tevis. Bet kaut kas tomēr attur. Attur tās pieļautās kļūdas un nodarītās sāpes. Un es atkal skrienu ar galvu sienā, viens un tas pats, jau vairākus mēnešus. Mana dzīve ir salīdzināma ar puzli. Tu atnāci, izjauci to, tagad aizej un pa vienam gabaliņam cenšos salikt visu atpakaļ. Un zini, kas trūkst tajā puzlē ? Tu nozagi vienu tās gabaliņu. Sevi. Tu esi trūkstošais gabaliņš šajā puzlē, kas nepieciešams, lai motoriņš kustās uz priekšu.
Vēl joprojām arī palika nesaprasta viena lieta. Kapēc ? Es varu atbildēt kāpēc. Viss notika pretēji solītajam. Gaidīju ko graciozu, ilgu, īstu un nemirstošu. Vispār jau kuro reizi šo teikšu, bet nekad nenāk par skādi atkārtot- nekad, nekad neuzticēties un nepieķerties nevienam. Tā ir dzīves mācība kaut cik pilnvērtīgai un nesabojātai dzīvei. Protams, ir grūti pretoties šiem diviem kārdinājumiem, bet es centīšos to slieksni vairs nekad nepārkāpt. Kamēr man nebūs pārliecinātība, ka nekādā veidā netikšu kaut kam pakļauta, es vairāk uz tā paša grābekļa nekāpšu.
Ak jā, ir taču decembris. Ko es te pīkstu.. Jau ento gadu decembris cenšas mani noslāpēt.
Ienīstu cilvēkus, tā lūk ir viena neaprakstāmi zemiska un deģenerēta suga.
