Izmantota, varbūt.
Aizvainota, varbūt.
Apjukusi, laikam jā.
Izprovocēta, jā.
Sāpināta, god damn, YES!
Haoss pasaulē un manā galvā pastāvīgi pieaug, radot lielu apjukumu un negatīvo domu veicināšanu. Vienmēr kad viss beidzas slikti, es palieku viena. Tad vainoju visu pasauli, ka tajā mitinās tikai savtīgi kretīni n stuff, bet īstais iemesls esmu es, ievēroju ka tajā brīdī kad ir slikti, tad cenšos no apkārtējiem ieturēt distanci, atgrūzt draugu palīdzīgo roku. Kapēc ? Distanci nosakām mēs paši, lai pasaudzētu savu labsajūtu, jo bieži tā tiek sagrauta, kad kāds tiek pielaists par tuvu (tādi, kas saka ka nonesīs Tev zvaigznes no debesīm un nekad nelaidīs vaļā and some other shits). Dažkārt šī 'robeža' sabrūk nemanot, ar skaistiem vārdiem un salkaniem meliem- īsta maitu rīcība. Es personīgi nekad nesapratīšos šos cilvēkus, kas bez maz vai dzīvo lai radītu sāpes.
Tas ko gribēju pateikt, īsti tā arī palika nepateikts.
