diagnoze

 Nevar teikt ka ar mani viss ir kārtībā. Es esmu apslimusi, diagnoze vēl nav zināma. Jāmeiģina tikt pie kaut kāda secinājuma. Šī slimība liek man ciest, kad tu mani atraidi vai aizmirsti. Tā liek man būt laimīgai, kad esi blakus un es varu tevi apskaut. Liek skriet tirpiņām pār manu ķermeni, kad tu glāsti vai pieskaries man. Es apbrīnoju tevi visās jomās, jo manās acīs tu esi vislabākais. Manām acīm kontrasts ir likts uz tevi, mazais. Tās dienas, kad tevi nesatieku iet tik ilgi un neinteresanti. Vai tu jūti kad es par tevi domāju.? Katrā ieelpā, kustībā. Pasaule liekas tik jēla un tukša. Vai tu jūti kā es par tevi domāju.? Es ceru ka jā, jo ar vārdiem pateikt to nemāku tik labi. Pirms nebiju iepazinusi tevi, manā veidojumiņā nevarēja ienākt tāda doma, ka uz pasaules ir kāds tik mīļš cilvēks.. un pie tam tik tuvu. Es sākumā nepamanīju, nenovērtēju, neizjutu. Tagad man no tās sajūtas ir radusies atkarība, man vajag vēl un vēl. Tā sajūta dod man enerģiju vēlās vakara stundās palikt nomodā lai sarunātos ar tevi.
Tavs smaids un skatiens ar kādu tu mani uzlūko padara manu dienu skaistāku. Dažkārt man tevi vajag pat vairāk nekā gaisu. Tu gandrīz katru dienu man sacī trīs vārdus, kuriem, manuprāt, ir lielākā nozīme, kādu es jel kad esmu dzirdējusi. Tie nāca apzināti, viņi nebija sarežģīti, bet uzlaboja manu šo dzīves daļu un tie atmiņās iespiedīsies uz ļoti ilgu laiku. Tik daudz domu galvā par tevi, tā vien liekas, ka es par tevi domāju 61 sekundi minutē. Manuprāt, diagnoze ir skaidra- es esmu iemīlējusies.