Cenšos neraudāt, bet man nesanāk. Asaras atstāj tādas kā slapjas sliedītes uz maniem vaigiem. Aizdomājos- asaras pāriet, atceros, iedomājos- sāk atkal tecēt kā no tāda ūdenskrituma. Es pati sevi nesaprotu! Kas pie velna ar mani notiek? Vienkārši cenšos tagad izvairīties no asaru veicinošām domām. Bet tas nebija tas ko es gribēju teikt, vismaz ne tik atklāti.
Bērni aug. Mātēm sāpīgi uz to noskatīties, kā viņas audzinātie, lutinātie bērni ieet pusaudžu pasaulē. Tā dzīves daļa vienkārši ir jāpiedzīvo, lai saprastu, ka labāk ir atgriezties. Atgriezties sākumā, tikai starp savējiem. Ne dzīvot dzīvi kur plānotājā katra piektdiena tiek atzīmēta kā svētku diena un nodzerta. Kur sulas lēnām pārtop par alkaholu, konfektes- par cigaretēm.Tas ka tu velkāji svārkus nepadarīja tevi par mauku. Krekli tika vilkti normāli, neatsedzot alus vēderiņu un platos gurnus, par nieru apsaldēšanu vispār nerunājot. Apskāvieni un nevainīgas bučiņas kļūst par pārgulēšanu. Vai maz atceries kā tēvs tev likās varonis un mātes klēpis- visdrošākais patvērums? Un vienīgās sāpes kas tika piedzīvotas bija kritiens vai kaķa skrāpējums.
-Tapēc labāk ir neizaugt. Būt mūžīgam bērnam, jā. Mans sapnis. Es augšu, lai atgrieztos.-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru