And I don't need love looking like diamonds

Help, I have done it again
I have been here many times before
Hurt myself again today
And, the worst part is there's no-one else to blame

Be my friend
Hold me, wrap me up
Unfold me
I am small
I'm needy
Warm me up
And breathe me 

I've lost myself again and I feel unsafe

 Sajūtas ir tik dīvainas. Jūtos izmantota no visām pusēm.. lai gan ne jau man vajadzētu tā justies. Pārņemu citu sajūtas. Tā neesmu es. Jūtos kā kāds cits.. ne jau kā Lindai vajadzētu. Es pat elpoju savādāk. Jūtos tajā pašā laikā nedaudz pacilāta.. lai gan nav īstais brīdis. Man pat gribās skaļi dziedāt līdzi katrai dziesmai, kas tiek atskaņota. Jūtos nobijusies.. jo es atkal sāku nesaprast sevi. Tas nozīmē, ka turpmākās manis izdarītās rīcības tiks nožēlotas. Jūtos nogurusi.. tapēc, ka atkal sāku domāt par daudz. Vismaz to es vēl daru kā es.

-f-o-o-d-

 Ah, tie mazie, siltie draudziņi ar ķiršu, karameļu, šokolādes uzlējumu un pūdercukuru vēljoprojām ir manā vēderā. Adorable. Man ir atkarība. Gribu vēl! Viss, rīt pēc stundām braukšu pirkt virtuļus, xoxo. Ou, man tač nav stundu, hāāh. Es nevaru normāli padomāt, man galvā domas par viņiem. Vieni vienīgi virtuļi, āhh, jūtos ideāli. 

Esmu tikusi pāri tai domāšanai ka mana dzīve nav forša un ir diez gan pelēka. Lil Wayne- I made it.mp3 palīdzēja. Vakar vakarā es eju mājās viena un pa ielu skaļi dziedu līdzi šai dziesmai, uzreiz palika vieglāk, jutos labāk un pacilātāk. I`m happy.. bet uz cik ilgu laiku.?

jēga

Ir pazudusi tā nolāpītā ikdienas dzirksts. Katra diena ir tik vienāda, es pat sāku jukt dienās, nedēļās.. vispār esmu nojukusi no savas dzīves. Vienkārši sapratu, ka man ir apnikusi šī ikdienas rutīna. Gribu vasaru, tos labos laikus- kad tu domāji kur paslēpties no karstuma, vienkārši sēdēt šūpolēs pīpēt kiss vai caines, smieties par visiem feiliem, peldēties, bet visvairāk no vasaras man pietrūkst tās naktis Zaķumuižā, neaizmirstami jauki. ;3
Bet tagad- viss tik drūms, nospiests un VIENKĀRŠS. Es neciešu vienkāršību!! Tik daudz strīdu, asaru, neveiklu situāciju un neapmierinātu iznākumu ir bijis šajos divos mēnešos. Esmu guvusi pieredzi šādās situācijās. Agrāk mani tās vilināju, bet tagad man tiešām gribās, lai viss būtu labi. Lai es lepni varētu pacelt galvu un teikt- es mīlu savu dzīvi. Mūzika mani iedrošina, bet es tik un tā īstajā brīdī vienmēr nobīstos. Manuprāt, vajadzētu sākt ar to, ka jāmaina sava ikdiena. Jādara tā, lai tādas vispār nebūtu, lai ir tikai foršas dienas. Tik daudz kas jāmaina un tā laikā, kad viss mainās nedrīkst aizmirst par draugiem. Ir jāplēšās uz visām pusēm, lai visam pietiktu laika un spēka. Jau par to iedomājoties vien man visi spēki pazūd.

Kapēc vispār lielākā daļa jaunieši katru dienu pavada kopā ar alkaholu? Tas ķip ir baigi kruti tur dzert vai arī tiešām viss ir aizgājis tiktāl, ka viņi neredz robēžu un tā ir kļuvusi neatņemama dienas sastāvdaļa? Neredzu jēgu katru dienu vai katru otro dzert, piedzerties vienkārši sēžot ārā, paralēli rijot semkas un otrā rokā turot cigareti ik pa brītiņam pieliekot to pie lūpām, un  ievilkt to nikotīnu. Mēs visi taču tik anormāli ienīstam urlas, bet paši nemanot kļūstam par tādām! P r e t ī g i . Labi, es saprotu tur uz ballītēm un tā, bet ne jau katru dienu. Ir taču tik daudz citu jauku lietu ko darīt, nekā noslogot savas aknas un plaušas. Es tiešām Jūs nesaprotu. Es nesaku, ka pati tā nekad neesmu darījusi, nē, protams, ka esmu, bet neko jauku tur nesaskatu, lai to atkārtotu. Baigais fun mājās atvilkties pālī? Sauciet mani par stulbeni, bet es tiešām to nesaprotu. 

 

Labi, par pīpēšanu es saprotu +/-, jo dažkārt pati ar to saskaros.Un es to nedaru tapēc, lai dabūtu to nolāpīto nikotīna devu, bet gan tapēc, ka man patīk dūmi. Man tie liekas eleganti. Patīk, kad dūmu mutuļi nāk ārā no mutes. Tas ir seksīgi.

diagnoze

 Nevar teikt ka ar mani viss ir kārtībā. Es esmu apslimusi, diagnoze vēl nav zināma. Jāmeiģina tikt pie kaut kāda secinājuma. Šī slimība liek man ciest, kad tu mani atraidi vai aizmirsti. Tā liek man būt laimīgai, kad esi blakus un es varu tevi apskaut. Liek skriet tirpiņām pār manu ķermeni, kad tu glāsti vai pieskaries man. Es apbrīnoju tevi visās jomās, jo manās acīs tu esi vislabākais. Manām acīm kontrasts ir likts uz tevi, mazais. Tās dienas, kad tevi nesatieku iet tik ilgi un neinteresanti. Vai tu jūti kad es par tevi domāju.? Katrā ieelpā, kustībā. Pasaule liekas tik jēla un tukša. Vai tu jūti kā es par tevi domāju.? Es ceru ka jā, jo ar vārdiem pateikt to nemāku tik labi. Pirms nebiju iepazinusi tevi, manā veidojumiņā nevarēja ienākt tāda doma, ka uz pasaules ir kāds tik mīļš cilvēks.. un pie tam tik tuvu. Es sākumā nepamanīju, nenovērtēju, neizjutu. Tagad man no tās sajūtas ir radusies atkarība, man vajag vēl un vēl. Tā sajūta dod man enerģiju vēlās vakara stundās palikt nomodā lai sarunātos ar tevi.
Tavs smaids un skatiens ar kādu tu mani uzlūko padara manu dienu skaistāku. Dažkārt man tevi vajag pat vairāk nekā gaisu. Tu gandrīz katru dienu man sacī trīs vārdus, kuriem, manuprāt, ir lielākā nozīme, kādu es jel kad esmu dzirdējusi. Tie nāca apzināti, viņi nebija sarežģīti, bet uzlaboja manu šo dzīves daļu un tie atmiņās iespiedīsies uz ļoti ilgu laiku. Tik daudz domu galvā par tevi, tā vien liekas, ka es par tevi domāju 61 sekundi minutē. Manuprāt, diagnoze ir skaidra- es esmu iemīlējusies.

SOS

iekārtojies ērtāk, apvij pirkstus ap siltu tējas krūzi un aizver acis.

Tikai nesapņo, lūdzu. Sapņi lolo cerības, bet cerība-pieviļ.

"Izmisusi. Ko darīt? Lai vai ko es rīt uzzināšu vai saklausīšu.. es laimīga nepalikšu, jo tas ir kaut kas slikts. Man vienalga, kaut vai kā bērns uzvedīšos, melošu, bet būšu laimīga. Neviens cits kretīns man to neatņems. Pilnīgi liekas, ka visi ir novērsusīes. Esmu palikusi viena. Jātiek pašai galā. Man vajag atpakaļ savu laimi. Es krītu. Gribu kliegt!!!!11 Man nesanāk. Tomēr ir bail tikt sadzirdētai. Fine, tikšu galā viena, klusībā, pašas spēkiem. Neviens man vairs rociņu neturēs. Visi beigu beigās ir nodevēji."

/ 3.oktobris

Mainījos. Mana attieksme mainijās. 

Vai viss būs labāk?
Tad redzēs.

Savaldīt.

 Cenšos neraudāt, bet man nesanāk. Asaras atstāj tādas kā slapjas sliedītes uz maniem vaigiem. Aizdomājos- asaras pāriet, atceros, iedomājos- sāk atkal tecēt kā no tāda ūdenskrituma. Es pati sevi nesaprotu! Kas pie velna ar mani notiek? Vienkārši cenšos tagad izvairīties no asaru veicinošām domām. Bet tas nebija tas ko es gribēju teikt, vismaz ne tik atklāti.

  Bērni aug. Mātēm sāpīgi uz to noskatīties, kā viņas audzinātie, lutinātie bērni ieet pusaudžu pasaulē. Tā dzīves daļa vienkārši ir jāpiedzīvo, lai saprastu, ka labāk ir atgriezties. Atgriezties sākumā, tikai starp savējiem. Ne dzīvot dzīvi kur plānotājā katra piektdiena tiek atzīmēta kā svētku diena un nodzerta. Kur sulas lēnām pārtop par alkaholu, konfektes- par cigaretēm.Tas ka tu velkāji svārkus nepadarīja tevi par mauku. Krekli tika vilkti normāli, neatsedzot alus vēderiņu un platos gurnus, par nieru apsaldēšanu vispār nerunājot. Apskāvieni un nevainīgas bučiņas kļūst par pārgulēšanu. Vai maz atceries kā tēvs tev likās varonis un mātes klēpis- visdrošākais patvērums? Un vienīgās sāpes kas tika piedzīvotas bija kritiens vai kaķa skrāpējums.

 -Tapēc labāk ir neizaugt. Būt mūžīgam bērnam, jā. Mans sapnis. Es augšu, lai atgrieztos.-