atpakaļ

Atmiņas. Tās laikam ir neizdzēšamas.. Dažkārt riebjas atcerēties to, cik agrāk bija labi.. tas tik ļoti kārdina. Tu gribi ko darīt, lai atgrieztu to atpakaļ, bet tomēr nobīsties izdarīt ko nepareizi un paliec ar savām atmiņām. Tieši tā, atmiņām. Ja tās ir atmiņas, tad tām tur arī jāpaliek- tavā galvā. Jādzīvo ir uz priekšu, lai pēc kāda laiciņa ar būtu ko atcerēties. Ir grūti, jā. Vispār dzīve ir viens liels, atvainojos, sūds kuru ir grūti pārdzīvot, nodzīvot.. izdzīvot. Es nespētu iedomāties dzīvi, kurā viss būtu ideāli. Tas taču ir nereāli! Vienmēr būs kāds kas spēs tev sabojāt dienu, kad jūties ideāli un BEIDZOT esi laimīgs. Un tā dienu pēc dienas, kamēr atkal tavā ķermenī pazūd sasodītais serotonīns. Tad tik sēdi un rij burkānus. 

Impossible.

ES GRIBU BŪT LAIMĪGA. Vai ir par daudz prasīts? Šī nedēļa ir tik dīvaina. Katru dienu man bija iemesls būt laimīgai, bet tad daži starpgadījumi un domas sabrucināja manu prieku. 

Vismaz šis vakars pagaidām ir jauks, ja neskaita ka esmu nedaudz uztraukusies. Jāiet uzvārīt tējiņa, jāpaņem piparkūciņas un jāiet sēdēt uz palodzes, segā ietīta vērošu kā sniegs krīt no gaisa lēnām nolaižoties zemē. Ārā ir tik skaisti! Apvīšu pirkstus ap tēju un ēdīšu. mm, ziemassvētku noskaņa. Vai tu jūti?

Un es tevi nelaidīšu prom.