I'm lost.

You swore you'd never hit 'em, never do nothing to hurt 'em

Now you're in each others face spewing venom in your words when you spit 'em

You push, pull each others hair, scratch, claw, bit 'em

Throw 'em down, pin 'em, so lost in the moments when you're in 'em

Ir pazudusi tā dzirkst, kas vienmēr bija. Tā laime, tas neviltotais prieks, smiekli, smaids, aiz sajūsmas mirdzošās acis un neatkārtojamās izjūtas. Iznīcināta, tāda lūk es jūtos. Vienkārši sajūta, ka kāds iekšēji mani rauj uz visām debess pusēm , nespējot sadalīt ne mani, ne manas domas un jūtas. Viena daļa grib to, otra kaut ko pilnīgi citu, trešā neko negrib un ceturtā tik nīkst savā vienaldzībā. Esmu pazudusi dienās, notikumos un savās jūtās. Apspiesta, ierobežota, lēnām pazaudēju sevi, ja jau tas nav noticis. Man ir bail par to, ka tas ir neatgriezeniski. Esmu pārliecināta, ka nekas ne sūda nemainīsies! Viss vienkārši turpinās dauzīt manas iekšas un domas. Pārāk lielos sūdos esmu ierakusies, lai tagad tā vienkārši nomazgātos no tiem.
Gribās ietuntulēties sedziņā un kunkstēt par to cik viss ir slikti, gribas kādam paraudāt uz pleca un noslīkt nikotīna un kafijas atkarībā. Gribu smaidīt, ne jau, lai liktos, ka man ir viss ir labi, bet gan tādēļ, lai visiem paradītu to , cik ļoti lepojos ar savu dzīvi un cilvēkiem sev blakus. Mans mazais motoriņš slāpst nost ikreiz, kad vajag melot vai izlikties. Apnicis.
Īsāk sakot, mana unikālā būtība ir atņemta, esmu piebiedrojusies tai viendabīgajai, pelēkajai masai, kas par spīti visam žlurkst savā nodabā un lēnām sapūst no nenormālās bezdarbības, spiedošajām domām un mūžīgajām problēmām.

 I love you, so much you must kill me now. 

one reason to breathe

What we see may not always be like what we thought

Love is strange and can change

How we feel about someone and what's right

We can fight and win against love

Tas nav izturami. Neiespējami cīnīties pret jūtām, tās vienkārši pārvar gan prātu, gan ķermeni. Lai gan man liekas, 

ka mīlestība nav tikai jūtas tas ir kaut kas kas spēj piepildīt tavu dzīvi [un tajā pašā laikā arī to iztukšot vienā mirklī],

liek justies kā septītajās debesīs. Tā ir tāda kā dīvaina enerģija, tu to jūti mirkļos kad esi saskumis vai priecīgs.. 

tu to jūti vienmēr. Tad kad cilvēks kuru Tu mīli ir Tev blakus- tev neko nevajag, kad nav- tu jūti vajadzību būt viņam 

blakus. Mīlestībā dod spēku dzīvot un ja tev to atņem.. tu jūties kā tukša vieta un tev pat vairs nav iemesla smaidīt. 

Lai arī cik skaista tā neliktos, tā tomēr var izpostīt itin visu. Tā var atstāt robu uz ļoti ilgu laiku. Tā var iedvest bailes.

Es pati personīgi uzskatu, ka vajadzētu nošaut to, kas cilvēkam deva tādu iespēju-mīlēt... Un pats lielākais mīnuss-

nav iespējams aizmirst. Dauzi galvu pret sienu cik gribi, nepalīdz.

Es gribu būt atkal kā mazs bērns- priecāties. Zināt tikai divas sajūtas- prieku un bēdas. Nejust nekādu pieķeršanos 

kādam, izņemot savai ģimenei. 

Es vairs nesaskatu nekam jēgu, jo tādas vispār vairs nav. Nav jēgas nekam. Ja godīgi, man pat nevajag nekādu jēgu, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, bet tas, kas notiek apkārt vienkārši iekšēji nogalina. 

12

Vārdi nekam neder.. nav pierādījums tam, ka tie ir patiesi. Nu, vienkārši nav. 

Tukšums, atkal.

Bezizeja.

Pārmetumi.

Bailes.

Nepārliecinātība.

Mīlestība

un nāve.

Viss šobrīd liekas tik neizbēgams un nepareizs.

Tā sajūta, ka vajag, mani vajā un vajā

Neatlaidība

Priekš kam man naudu, ja man ir viņš ?

Priekš kam man ēdienu, ja man ir viņš ?

Priekš kam man gaisu, ja man ir viņš ?

Priekš kam man visu, ja man ir viņš ?

Viņš

Viss

Neizbēgama sajūta, ka mīlu

Sajūta

Sajūta tāda, ka tiktu salīdzināta ar kādu. Tā it kā būtu zem lupa un tiktu vērota, vērota katra mana kustība un pateiktais vārds.
No manis prasa kaut ko, ko nespēju dot. It kā jau nekas tāds briesmīgs, bet tā sajūta, ka apzinos to, ka esmu sliktāka- vienkārši nogalina. Kas pēdējā laikā vispār notiek ar pasauli ? Apspiestība, depresija, neapmierinātība, egoisms.. tas ir visur un mīt ikvienā.

Es jūtu, vienkārši jūtu, ka tas teikums no viņa mutes, bija tikai meli. Vienkārši, lai aizsmērētu man acis un liktu sajusties droši un mīlēti, uz laiku.. Šī tik ļoti drošā sajūta sāk izgaist, stabilā zeme zem kājām pazūd. Un kas atliek ? Slīkt domās un bailēs par to, kas varētu notikt tālāk.. Ir tikai divas lietas, kuras varu teikt pavisam droši:
- manas kaprīzes mani drīz nogalinās
- es mīlu








Un atgriežamies pie šīs sen nejustās tukšuma sajūtas..

tikai nedaudz.

Izmantota, varbūt.
Aizvainota, varbūt.
Apjukusi, laikam jā.
Izprovocēta, jā.
Sāpināta, god damn, YES!

Haoss pasaulē un manā galvā pastāvīgi pieaug, radot lielu apjukumu un negatīvo domu veicināšanu. Vienmēr kad viss beidzas slikti, es palieku viena. Tad vainoju visu pasauli, ka tajā mitinās tikai savtīgi kretīni n stuff, bet īstais iemesls esmu es, ievēroju ka tajā brīdī kad ir slikti, tad cenšos no apkārtējiem ieturēt distanci, atgrūzt draugu palīdzīgo roku. Kapēc ? Distanci nosakām mēs paši, lai pasaudzētu savu labsajūtu, jo bieži tā tiek sagrauta, kad kāds tiek pielaists par tuvu (tādi, kas saka ka nonesīs Tev zvaigznes no debesīm un nekad nelaidīs vaļā and some other shits). Dažkārt šī 'robeža' sabrūk nemanot, ar skaistiem vārdiem un salkaniem meliem- īsta maitu rīcība. Es personīgi nekad nesapratīšos šos cilvēkus, kas bez maz vai dzīvo lai radītu sāpes.
Tas ko gribēju pateikt, īsti tā arī palika nepateikts.

####

Pieķeršanās.
Viena diez gan ķēpīga padarīšana, ne ? Jebkurš cilvēks, manuprāt, kas ir bijis kādam ļoti pieķēries un pēc tam ir ticis sāpināts saka: "es nekad vairs nevienam nepieķeršos", utt. amnn.. KĀ TAD. Tā jau arī nav labi, vajag taču savu sirsniņu kādreiz palutināt, vismaz uz brīdi, kad jau atkal viss aiziet greizi, tas ir tikai laika jautājums.
Jūs droši vien domājat ka es esmu kaut kāds mazs meitēns, kas visu laiku tiek sāpināts, kura visos baigi samīlās and some other shits. Godīgi sakot- tā nav. Mēdzu pieķerties, mēdzu tikt sāpināta (nu, gandrīz visos gadījumos), bet tas neliedz turpināt dzīvi ar smaidu uz lūpām. Brīžiem tiešām liekas, ka viss brūk un jūk, bet tos brīžus cenšos pārvarēt un man tas tik tiešām izdodas. Varbūt paies dažas dienas, nedēļas, varbūt pat vairāki mēneši, bet jebkuru sāpīti ir iespējams pārdzīvot, ja Tev ir gribasspēks un spēja nostabilizēt puslīdz savas domas. Daudzi saka, ka bez draugiem viņi nespētu neko pārdzīvot, bet es gan lepni varu teikt, ka viss kas vien ir slikts manā dzīvē noticis, ir pārvarēts paša spēkiem. Varbūt kādu dienu tā pati lepnība arī mani nobeigs, jo es tik tiešām nespēju nevienam kārtīgi uzticēties un izklāstīt visu, lai man nevajadzētu smago nastu nest vienai un arī pārāk ļoti kritizēju visus par to, ka viņi nav pietiekami labi, lai glabātu manus noslēpumus.
Varu saderēt ka es nomiršu no vientulības, stilīgi, ne ? Labi, nav ko domāt par tādām lietām, ja man ir tikai 15 gadi, tikai. Dažiem cilvēkiem jau tas liekas tik daudz, ka var atļauties darīt visu, bet pat es savā jauniešu marazma posmā saprotu, ka es neesmu visgudrākā un ka es nevaru atļauties darīt visu un drāzties ar visiem, kā to dara daudz manas vienaudzes. Tik nožēlojami ir noskatīties uz viņām un kā pišoties ar visiem čaļiem viņas papiš savu nākotni. Atgādinu ka sekss dzīvē (vismaz jauniešu) nav primāra lieta. 

CILVĒKI IET SVIESTĀ

shiiit part 2

 Nav ne cerības, ne tās nolāpītās gaismas tuneļa galā. End.
Esmu atkal sagrauta. Nebiju cerējusi ka tas notiks tik strauji.