Sajūta

Sajūta tāda, ka tiktu salīdzināta ar kādu. Tā it kā būtu zem lupa un tiktu vērota, vērota katra mana kustība un pateiktais vārds.
No manis prasa kaut ko, ko nespēju dot. It kā jau nekas tāds briesmīgs, bet tā sajūta, ka apzinos to, ka esmu sliktāka- vienkārši nogalina. Kas pēdējā laikā vispār notiek ar pasauli ? Apspiestība, depresija, neapmierinātība, egoisms.. tas ir visur un mīt ikvienā.

Es jūtu, vienkārši jūtu, ka tas teikums no viņa mutes, bija tikai meli. Vienkārši, lai aizsmērētu man acis un liktu sajusties droši un mīlēti, uz laiku.. Šī tik ļoti drošā sajūta sāk izgaist, stabilā zeme zem kājām pazūd. Un kas atliek ? Slīkt domās un bailēs par to, kas varētu notikt tālāk.. Ir tikai divas lietas, kuras varu teikt pavisam droši:
- manas kaprīzes mani drīz nogalinās
- es mīlu








Un atgriežamies pie šīs sen nejustās tukšuma sajūtas..

tikai nedaudz.

Izmantota, varbūt.
Aizvainota, varbūt.
Apjukusi, laikam jā.
Izprovocēta, jā.
Sāpināta, god damn, YES!

Haoss pasaulē un manā galvā pastāvīgi pieaug, radot lielu apjukumu un negatīvo domu veicināšanu. Vienmēr kad viss beidzas slikti, es palieku viena. Tad vainoju visu pasauli, ka tajā mitinās tikai savtīgi kretīni n stuff, bet īstais iemesls esmu es, ievēroju ka tajā brīdī kad ir slikti, tad cenšos no apkārtējiem ieturēt distanci, atgrūzt draugu palīdzīgo roku. Kapēc ? Distanci nosakām mēs paši, lai pasaudzētu savu labsajūtu, jo bieži tā tiek sagrauta, kad kāds tiek pielaists par tuvu (tādi, kas saka ka nonesīs Tev zvaigznes no debesīm un nekad nelaidīs vaļā and some other shits). Dažkārt šī 'robeža' sabrūk nemanot, ar skaistiem vārdiem un salkaniem meliem- īsta maitu rīcība. Es personīgi nekad nesapratīšos šos cilvēkus, kas bez maz vai dzīvo lai radītu sāpes.
Tas ko gribēju pateikt, īsti tā arī palika nepateikts.

####

Pieķeršanās.
Viena diez gan ķēpīga padarīšana, ne ? Jebkurš cilvēks, manuprāt, kas ir bijis kādam ļoti pieķēries un pēc tam ir ticis sāpināts saka: "es nekad vairs nevienam nepieķeršos", utt. amnn.. KĀ TAD. Tā jau arī nav labi, vajag taču savu sirsniņu kādreiz palutināt, vismaz uz brīdi, kad jau atkal viss aiziet greizi, tas ir tikai laika jautājums.
Jūs droši vien domājat ka es esmu kaut kāds mazs meitēns, kas visu laiku tiek sāpināts, kura visos baigi samīlās and some other shits. Godīgi sakot- tā nav. Mēdzu pieķerties, mēdzu tikt sāpināta (nu, gandrīz visos gadījumos), bet tas neliedz turpināt dzīvi ar smaidu uz lūpām. Brīžiem tiešām liekas, ka viss brūk un jūk, bet tos brīžus cenšos pārvarēt un man tas tik tiešām izdodas. Varbūt paies dažas dienas, nedēļas, varbūt pat vairāki mēneši, bet jebkuru sāpīti ir iespējams pārdzīvot, ja Tev ir gribasspēks un spēja nostabilizēt puslīdz savas domas. Daudzi saka, ka bez draugiem viņi nespētu neko pārdzīvot, bet es gan lepni varu teikt, ka viss kas vien ir slikts manā dzīvē noticis, ir pārvarēts paša spēkiem. Varbūt kādu dienu tā pati lepnība arī mani nobeigs, jo es tik tiešām nespēju nevienam kārtīgi uzticēties un izklāstīt visu, lai man nevajadzētu smago nastu nest vienai un arī pārāk ļoti kritizēju visus par to, ka viņi nav pietiekami labi, lai glabātu manus noslēpumus.
Varu saderēt ka es nomiršu no vientulības, stilīgi, ne ? Labi, nav ko domāt par tādām lietām, ja man ir tikai 15 gadi, tikai. Dažiem cilvēkiem jau tas liekas tik daudz, ka var atļauties darīt visu, bet pat es savā jauniešu marazma posmā saprotu, ka es neesmu visgudrākā un ka es nevaru atļauties darīt visu un drāzties ar visiem, kā to dara daudz manas vienaudzes. Tik nožēlojami ir noskatīties uz viņām un kā pišoties ar visiem čaļiem viņas papiš savu nākotni. Atgādinu ka sekss dzīvē (vismaz jauniešu) nav primāra lieta. 

CILVĒKI IET SVIESTĀ

shiiit part 2

 Nav ne cerības, ne tās nolāpītās gaismas tuneļa galā. End.
Esmu atkal sagrauta. Nebiju cerējusi ka tas notiks tik strauji.

Bail pazaudēt kaut ko, kas nav mans.

 Should I smile because he's my friend, or cry because that's all he is?

 Skanēs stulbi, bet man gribās kādam nozagt laimi. Manuprāt, pārējiem tās ir pārāk daudz. Visiem ir pietiekami daudz atsaucīgi draugi, mīlestība,  everything, everything, EVERYTHING! Lielākai daļai tagad ir tas nolāpītais 'in love' periods. Jūtos apdalīta. But.. maby es pati sevi apdalu.? Nooo, tas ir neiespējami, es cenšos kā varu, lai būtu laimīga. Nevar taču tajā pašā laikā būt, ka es sevi grauju.? 

Fine, nebūs nekādas zagšanas. Tas būtu vecās Lindas stilā. Tagad es cenšos būt mīļa. Pat mīļa pret cilvēkiem kuri pret mani izturās nejauki, jo pārsvarā tie ir cilvēki kas man ir nozīmīgi. Varbūt viņi to pat nenojauš. Viss ir tik sasodīti mainījies, visi ir novērsušies. I feel soo fuckin' lonely. Tā kā man ir apnicis būt tai vārgulei, kuru vienmēr visi var viegli ievainot, es centīšos turēties pretī vēlmei padoties. Manī būs kaut kripatiņa cīņasspars, kaut vai spēja padoties, bet ne tikt sakautai. Varu dzīvot arī patstāvīgi, bitchezzz. 

deja vu

Pa dienu bija tik sasodīti smuks laiks. Saule un gaiši zilas debesis ar spalvu mākoņiem. Uz vakara pusi pat varēja redzēt saulrietu. Gosh, cik sen es nebiju to redzējusi! Debesisietonējās lillā, zaļos, rozā, sarkanos un zilos toņos. Pat varēja redzēt dažas zvaigznes. Es uz mirkli jutos laimīga. Bez iemesla. Tā vienkārši laimīga. Eju uz pieturu un smaidot blenžu debesīs, tās aizrauj. Tik tālu, bet tajā pašā brīdī tik tuvu. Šodien sajutos kā pagāšgad, jauki. Man neapmierina, tas, ka agrāk bija labāk nekā tagad. Saulriets lika aizdomāties.
Nezinu kādā sakarā man tas atgādināja 9.oktobri , pie jūras. Viss kas bija vajdzīgs bija blakus, tikai es to neaptvēru un palaidu garām savu lielo iespēju būt laimīgai. Es jau tad biju laimīga, bet neievēroju, prātā bija tik daudz domas, ka pat nepaspēju novērtēt. Viss ko man vajadzēja bija jau mans, bet es tik meklēju vēl un vēl. Sasodīts, Linda, Tu esi tik.. nezinu, vai pat ir tāds vārds, kā varētu nosaukt Tevi un Tavus tizlos gājienus. Ja būtu vēl viena iespēja es to izmantotu no visām pusēm.. bet man netic. Protams, es jau nu esmu tā kas vienmēr melo un paliek bešā.

sick

  Rupji sakot man iedirsa dvēselītē, kāds cilvēks, kuru es pirms tam uzskatīju par labu draugu. Viss ko es teicu, viss ko uzticēju tiek tagad izmantots pret mani. Varbūt es visu saskatu daudz trakāk nekā ir, bet tomēr fakts paliek fakts un sūdus no dvēseles nevar tik viegli dabūt ārā. Visa šī nedēļa ir tik saspringta, viss notiek kā tādā gossip girl'ā, sick.

Tagad visu piekāšām un ejam ballēties. Born to be wild, thats my style. Smaidīšu, smiešos, jokošu, skaļi dziedāšu līdzi savām mīļākajām dziesmām, apskaušu tos kuri to ir pelnījuši, pasūtīšu tos, kas mani sāpina, dejošu, kaut vai nemāku, bet būšu sasodīti laimīga, vismaz izlikšos. Tas taču nav grūti uz pāris stundiņām notēlot ka tava dzīve ir ideāla?