away from myself

  Vakar saņēmu ideālus vārdus no kāda mīļa cilvēka: ".. un, kad tu sāc domāt par to, kas varētu būt-zini, ka jau kļūst labāk. bet, kad tu dzīvo pagātnē-tad nav labi. tu vēl esi iesprūdis." I'm stuck, stuck, stuck, stuck! No domām diži labāk nepaliks, vajag dzīvot! vajag iemācīties atkal dzīvot un elpot, un domāt domas kas Tevi negrauž. Es esmu galīgs lūzers šajā ziņā, to tik vien māku kā bojāt.. sevi un citus. Kaut es spētu savas domas sakārtot.. tas taču ir neiespējami, liekas ka tur ir izgāztuve.

Es gribu kaut kur aizbraukt.. tālu prom, viena un sakārtot sevi. Tā arī darīšu, tikai ne šodien.. šodien es vēl gribu kārtīgi izgulēties. Man ir jāizmanto brīvlaiks kā laiks lai sakoptos un sakārtotu savas domas, kas tā vien liekas ir izmētātas pa pasauli. Visu ko es daru, tas man kaut ko atgādina un atgādina tikai vienu. Varbūt tas man īstenībā neko neatgādina, vienkārši pārāk daudz domāju par to. Esmu secinājusi vienu- nedrīkst domāt, aizdomāties. Ja vien es to varētu..

20. diena bez

  2011. gada 1. Janvāris

.. ir ar asarām pildīts. Manuprāt, es pirmo reizi tik ļoti sevi ienīstu. Pati sevi noniecinu un iekšēji graužu. Jūk un brūk, nekas jauns. Tomēr nedaudz pārpriecājos par agru un izdarīju kļūdu. Es biju iedomājusies ka būs labāk.. mh, bija ar- uz pāris stundām. Mani vienkārši nedrīkst laist cilvēku tuvumā, es ne tikai kaut ko izdaru nepareizi, bet arī sabojāju visu. Tukša čaumaliņa, jā, tāda lūk es jūtos- tukša un trausla.
Es domāju ka decembris pievienosies manam mīļāko mēnešu sarakstam.. nu kas tas par sarakstu, ja tajā vēl nav neviens mēnesis.. Tad es sapratu, ka decembris ir briesmīgākais mēnesis visā 2010. gadā. Katra diena bija tik.. tik.. pelēka, nomākta. Spiedīgs mēnesis, spiež uz morālo. Bet janvārim vēl visas izredzes būt labākam, nu ja viss tuvākajā laikā kļūs labāk.

ps. es laikam esmu vienīgā kas šajā dienā nesaskata neko labu..

aizmirsu

  ir labi.. nē, ir ĻOTI LABI.
chill. vīraks, mūzika un laba, virtuālā kompānija. es beidzot jūtos labi, pirmo reizi pēdējo divu nedēļu laikā. spēju smaidīt un priecāties, lūk tā man patīk. apnika jau tā pelēcība. (: man vairs nevajag pagātni, mani ļoti apmierina arī mana tagadne. necentīšos dabūt to kas attālinās, lai iet pupiņās. man toties ir kas labāks.

xmas?

  Nu pašlaik man liekas ka šī ir parasta diena. Vienīgais kas liek saprast, ka šodien ir Ziemassvētki ir dāvanu saiņošana un mājas dekorēšana. Hm, cerams, ka nekas nenoies greizi.
Ir pagājusi knapi viena diena un man JAU pietrūkst mani draugi. Bez viņiem es jūtos tik.. āh.. nu kā lai pasaka? - tukša? Jā, laikam ka tukša, jo tieši viņi padara manu dienu krāsaināku un daudz jautrāku nekā tā ir pati par sevi. Nemāku pati sev uzlabot garīgo, zinu.  Nevaru sagaidīt Jauno gadu, es lieku lielas cerības, ka tas vakars būs 98% izdevies. Un ja vēl piepildītos mana vēlēšanās, tad vispār būtu super.

Jau pamazām sāku atgūt savu laimi.. tikai savādāku nekā tā bija pirms tam, nedaudz trulāku un nolietotāku. Nekad vairs nebūs kā agrāk. Jāpierod pie jaunas dzīves, dzīves kurā kaut kas tomēr pietrūkst..

shiiit

 Sūds tā cerība. Tā tik vien liekas, ka cerība noved vienmēr pie sāpēm. Tiku pāri, jā. Nu, atkarībā kas skaitās tikšana pāri, bet tad atkal uzradās cerība. Un pašlaik es kā mazs bērns ceru, ka dabūšu ko vēlos, kas zin tikai vienu vārdu- gribu. Uzvedīšos arī kā bērns, bet būšu laimīga. Man vajag dabūt atpakaļ manu laimi! Zajebal jau dzīvot tādā pretīgā rutīnā un samierināties ar viduvēju dzīvi. Panākšu ko gribu un būšu laimīga. Pagrūdīšu malā visus traucēkļus, piekāsīšu visu un būšu priecīga, jo kā nekā netaisot tagad sēdēt un gruzīties dēļ Tevis. Mana dzīve- tu tur esi vajadzīgs, bet ja uzskati ka es neesmu vajadzīga tavā dzīvē- izlikšos ka man ir pajāt. Pietiks sēdet atmiņās, kas čakarē manu tagadni, tādējādi nevarot veidot normālu nākotni.
 Bet tik un tā Ziemassvētkos es gribu tevi. [blush]
Ja viss šitā turpināsies es nojūgšos.
Nāc atpakaļ.. lūdzu.

sāpēs

es gribu elpot. elpot tā lai justu, ne jau lai izdzīvotu.
man bail dzīvot tālāk, jo es tālāk dzīvoju jo dziļāk krītu. es drebu, man tiešām ir bail neatgriezties. varbūt tā arī būs labāk? iekrist, neatgriezties, pazust no citu acīm.
man vajag tevi. vajag tik ļoti ka es esmu gatava uz visu. lūdzu padomā, pirms nodari to man, lūdzu..

atpakaļ

Atmiņas. Tās laikam ir neizdzēšamas.. Dažkārt riebjas atcerēties to, cik agrāk bija labi.. tas tik ļoti kārdina. Tu gribi ko darīt, lai atgrieztu to atpakaļ, bet tomēr nobīsties izdarīt ko nepareizi un paliec ar savām atmiņām. Tieši tā, atmiņām. Ja tās ir atmiņas, tad tām tur arī jāpaliek- tavā galvā. Jādzīvo ir uz priekšu, lai pēc kāda laiciņa ar būtu ko atcerēties. Ir grūti, jā. Vispār dzīve ir viens liels, atvainojos, sūds kuru ir grūti pārdzīvot, nodzīvot.. izdzīvot. Es nespētu iedomāties dzīvi, kurā viss būtu ideāli. Tas taču ir nereāli! Vienmēr būs kāds kas spēs tev sabojāt dienu, kad jūties ideāli un BEIDZOT esi laimīgs. Un tā dienu pēc dienas, kamēr atkal tavā ķermenī pazūd sasodītais serotonīns. Tad tik sēdi un rij burkānus. 

Impossible.

ES GRIBU BŪT LAIMĪGA. Vai ir par daudz prasīts? Šī nedēļa ir tik dīvaina. Katru dienu man bija iemesls būt laimīgai, bet tad daži starpgadījumi un domas sabrucināja manu prieku. 

Vismaz šis vakars pagaidām ir jauks, ja neskaita ka esmu nedaudz uztraukusies. Jāiet uzvārīt tējiņa, jāpaņem piparkūciņas un jāiet sēdēt uz palodzes, segā ietīta vērošu kā sniegs krīt no gaisa lēnām nolaižoties zemē. Ārā ir tik skaisti! Apvīšu pirkstus ap tēju un ēdīšu. mm, ziemassvētku noskaņa. Vai tu jūti?

Un es tevi nelaidīšu prom.